Atgūt ģimeni Ukrainas ciematā

“Palaid pa priekšu Kristīnes māsu,” saka draudzene otrai, kāpjot pārpildītā autobusā. Es saprotu, ka viņas runā par mani un esmu (at)guvusi savu ukraiņu ģimeni. Man ir smaga, lauku labumiem pilna soma, kurā netrūkst ne īsta lauku piena, biezpiena un ukraiņu vareniku. Es klusībā ceru, ka līdzinos bariņam meiteņu, kas svētdienas vakarā ar mani veikušas trīs stundas garo ceļu no Karpatu lauku ciematiem līdz Ļvovai vilcienā, kur vīrieši ēda kabaču ikru no burciņām, uzdzēra grādīgos, tantiņas vagonos tigoja alu un uzkodas, bet studenti lasīja grāmatas un konspektus.