“Palaid pa priekšu Kristīnes māsu,” saka draudzene otrai, kāpjot pārpildītā autobusā. Es saprotu, ka viņas runā par mani un esmu (at)guvusi savu ukraiņu ģimeni. Man ir smaga, lauku labumiem pilna soma, kurā netrūkst ne īsta lauku piena, biezpiena un ukraiņu vareniku. Es klusībā ceru, ka līdzinos bariņam meiteņu, kas svētdienas vakarā ar mani veikušas trīs stundas garo ceļu no Karpatu lauku ciematiem līdz Ļvovai vilcienā, kur vīrieši ēda kabaču ikru no burciņām, uzdzēra grādīgos, tantiņas vagonos tigoja alu un uzkodas, bet studenti lasīja grāmatas un konspektus.
Es biju Golovecjko. Tas ir teiksmains vārds, kas nāk no bērnības – vecās mammas stāstiem un vēstuļu aploksnēm. Jā, tur ir viena iela, kurai abās zili krāsotās mājas, kalni visapkārt un govis joprojām kaimiņi sadzen kopā un gana uz maiņām. Pagalmus modri sargā zosu bari, tītari un vistas ir savā vaļā, taču vakaros vienmēr atgriežas kūtī īstajā vietā.
Mani sagaida ar bučām un nelaiž vaļā skāvienus, nespējot noticēt, ka tiešām ir atbraukusi radiniece no Latvijas. Man jāstāsta par to, kā dzīvo mana mamma, kuru šeit atcerās kā bērnu, kā baba Marta (vecmammas māsa) Tirzā un viņas bērni, kāda Latvijā dzīve… Enerģiskā lauku sieva, kas ir manas mammas māsīca, stāv pagalma vidū, tītaru ielenkumā un apgalvo, ka joprojām atceras ceļu no Ogres stacijas līdz mūsu dzīvoklim un atcerās spilgtus latviešu izteicienus, ko iemācījās Lizumā desmit mēnešus dzīvojot. Un es saprotu, ka te piederu, ka vienmēr esmu piederējusi, ka es šajā vietā esmu uzaugusi, lai arī nekad te neesmu bijusi. “Cik tu feini runā ukrainiski!” man saka. “Mani baba iemācīja…”
Apciemoju vairākas radu mājas. Tās ir vienstāva un tajās nav vairāk kā divu istabu, katrā no tām ir vairākas gultas. Virtuve ukraiņu mājas ir atsevišķā ēka. Mājās ir dzīvība, mazi bērni, vecāki vecvecāki, māsīcas un brālēni… Un visi kopā. Arī ciematā ir kustība. Mājas ir pilnas, jaunie arī lielākoties veido ģimenes dzīvi šeit. Katram ir gotiņa vai divas, sivēni, un vistas pats par sevi… Kartupeļi jau novākti, tagad biešu laiks. Līdz tīrumiem vēl jāveic pamatīgs kāpiens, jo tie ir kalnā.
Es ēdu varenikus un skatos uz nelielo istabu ar plīti vienā kaktā un galdu pie pretējās sienas starp diviem logiem. Vai šī var būt vieta, kur baba piedzima un pavadīja bērnību, svinēja Lieldienas un Ziemassvētkus, brālīgi dalīja maltītes grūtos laikos un gulēja uz krāsns? Bija laiks, kad šajā vienā istabā dzīvoja trīs pieaugušie un desmit bērni…
Ir svētdienas rīts, un ejam uz baznīcu, to pašu, kur baba. Tagad blakusesošajā kapsētā apglabāta mana vecvecmamma, babas brālis un māsa. Tā ir vienkārša koka baznīca, kuru rotā svētbildes un ukraiņu izšuvumiem rotātie audumi. Jauns mācītājs vada misi, bet lūgšanu dziesmas dzied tantes puķainos lakatos. Es arī tur esmu. Un es arī zinu tēvreizi ukrainiski.
Mana ukraiņu māsīca iet trešajā klasē. Viņa man izrāda tīrumus un pļavas kalnā, taku uz mežu un sēravotiņu. Viņa stāsta, kā iet lasīt ogas un viņas runā es dzirdu tik pazīstamos šejienes izloksnes vārdus. Mana vecmamma trešo klasi nepabeidza, jo bija jāgana govis. Tās bija jādzen šeit gar tīrumiem uz kalnu. Un es zinu, viņa te gāja. Un es zinu, viņa ir blakus.
Ilona Sābera - portfolio 
16/12/2010 at 00:39
Mans bralens reiz teica, net semji bez urodov! Man nepatik Moldavi, un ir daudz cilveku kurus gribetu par draugiem , nepatik Krievi un ari starp krieviem , ipashi iepazitiem Italija tadi ir.Domaju ka vislabak dzivo Australija, un vismiljakie un vissaprotosakie ir Australiesi( neesmu tur nekad bijusi un australisko sveiks neesmu dzirdejusi). Es milu latviesus , bet nekad vinus nesapratisu, kas to zin vai kadreiz atgriezizos, Atgriezos pie domas , ka mans bralens bija genijs, nav daudzbernu gimenes bez iedomata milula. Cerot , ka mes spesim beidzot to saprast, un novelot Tev visjaukakos svetkus, Ziemassvessvetkus.
LikeLike